Photo 10 Aug 1,754 notes  

 

Text 23 Jul Mana zemapziņa

Man jau atkal bija sapnis. Šo sapni esmu redzējis vairākkārt. Es esmu mājā. Milzīgā mājā, ar divām meitenēm. Interesanti, ka viena no meitenēm vienmēr mainās, bet otra paliek tā pati. Tā meitene, kura mainās man ir pazīstama. Otra, kuru nepazīstu, vienmēr ir viena un tā pati. Gariem tumši blondiem matiem un gaišām, perfektām lūpām. Tā pazīstamā vienmēr ir kāda draudzene, kurai tajā brīdī ir problēmas, viņa nāk pie manis un stāsta man. Arī otrai ir problēmas, taču viņa nerunā. Viņa man velta tikai skatienus un sava ķermeņa siltumu. Skatienus, bet es nekad neatceros viņas acis, tas kaitina visvairāk. Šī meitene nāk tikai tad, kad pati vēlas un es arī neuzspiežu. Viņa nāk un aiziet, kad vēlas un man tas ir pieņemami. Otra meitene tikai atnāk, paraud un aiziet. Varbūt paskatās ar mani televizoru, bet to pašu uz neilgu laiku.

Tālāk sapnī es esmu tajā pašā mājā, taču nu jau bez jumta un pa pusei sadegušā. Es no šīs mājas mēģinu dabūt ārā savus brāļus. Acīmredzot es esmu savainots, jo man pa cauruli atved viskiju, kuru uzliet uz brūces. Es to izdzeru. Vismaz kaut kas normāli. Mēs bēgam no pagalma, kurā ir šķūnis un tādas, kā pakāpienveida dobes. Pa tām dobēm mēs uzrāpjamies un tur mētājas drēbes. Lai mūs grūtāk būtu atpazīt, es lieku brālim pārģērbties, otrs brālis jau ir pie cilvēkiem, kuri mūs meklē, acīmredzot viņam ir labas attiecības ar šiem cilvēkiem. Pašam jābēg kailam, jo drēbju nepietika. Mēs atrodam auto un tad bēgam, mūs ķer, un mēs bēgam pa Rīgu starp citu. Tagad pats interesantākais. Mēs nonākam centrālajā stacijā, laikā, kad tiek būvēts vai atjaunots Origo. Īsti nevarēja saprast un nezinu, kā tur ar tām supermārketiem bija. Stockmann arī ir būvēšanas procesā. Nu ir kaut kāds divtūkstošo gadu vidus, bet telefons man ir tas pats, jo nolēmu šo kadru iemūžināt selfijā, lai būtu ko parādīt draugiem. Tad jau aiziet pilnīgs murgs, no kura izcelt varu tikai mācību mašīnu, kura avarēja. No tās izkāpa instruktors un jauns puisis, abiem ir pusotra roka un abi kaujas, pa vidu puiša māte cenšas viņus izšķirt un instruktors viņai iesit. Tajā brīdī es pasaku instruktoram, ka pret sievietēm un bērniem tā neattiecas un eju klāt. Beigas.

Photo 7 Jul 1,407 notes
Video 9 Jun
Text 7 Jun Par ābeli.. laikam.

Bija laiks, kad man patika rāpties kokos. Es nesaku, ka tagad nepatiktu, bet nez vai kāds saprastu manu interesanto un entuziasma pilno rīcību. Rāpties. Kas ir rāpšanās? Savā ziņā tā ir sportiska aktivitāte, fizisks treniņš, sauc to kā gribi. Bet man tomēr jārunā kaut nedaudz par tēmu. Rāpšanās ir tiekšanās. Vēlme pēc kaut kā labāka. Varbūt pat tā pati vecā labā sapņošana.. Kāpēc? Tāpēc, ka rāpjoties kokā man vienmēr bija mērķis. Droši vien, ka arī tagad būtu, bet noteikti neloģiskāks un normālajai sabiedrības daļai nepiedienīgs. Bet nu es nepiederu pie tās normālās, adekvātās sabiedrības daļas. Es rāpjos tāpat, bet nu jau ne burtiskā nozīmē. Tēlaini, bet patiesi, es rāpjos tajā nolāpītajā ābelē. Kas pie velna tajā ābelē tāds ir? Kāpēc es viņā rāpjos, ko es tur vispār pazaudēju? Pa lielam jau neko. Neko baigi īpašu, neko pārāk daudz, bet gan vienu jēpīti. Manā gadījumā tas vārds neizklausās tik labi, tāpēc teikšu savādāk. Vienu skaistu, sulīgu, tumšsarkanu, varbūt pat perfektu ābolu. It kā jau tikai ābols, tur taču vēl tādi paši simts vismaz karājas un vēl pārsimts guļ uz zemes. Problēmu vairāk kā normālam cilvēkam vajag, bet priekš manis viss ir līmenī. Varētu jau apstāties pie kāda no tiem šķietami saldajiem āboliem, jo ēst taču gribās. Ceļš tomēr garš un grūts un, ak, jēziņ. Cik nav krists jau pa ceļam. Bet es cenšos neapstāties. Es cenšos un krītu. Ceļos un cenšos. Krītu un ceļos, bet nekā. Es netieku pie tā īstā ābola. Un tad, visbeidzot, viss, kas man atliek ir tas ābols, kas pagadījies ērtākā vietā. 

Es nokožos. It kā jau normāli, bet tad pēkšņi, BĀC. Tāds rūgtums, ka ne aprakstīt, ne apstāstīt. Tas ābols nekam neder. Vot tas ir jēpītis un nekas vairāk. Bet nu neko. Cerams, ka tikšu kādreiz līdz tam saldajam ābolam, cerams, ka nenolūzīs pēdējais zars, pa kuru aizrāpelēt. Cerams, ka es pats nenolūzīšu, jo…. nav jau īsti jēgas ņemt rūgtus ābolus. Kāds tad ir mērķis visiem maniem pūliņiem? Smieklīgi.. Jo īpaši amizanti būs tad, kad es tikšu pie tā ābola, jo ko tad es darīšu? Kost jau es varu, bet kāda garantija, ka tas nebūs rūgts? Garantijas nav un nebūs, nav veļasmašīna. Ir jātic, ir jāmēģina ticēt tam, ka varbūt man nevajadzēs iet pie citas ābeles. Tas arī viss, mīļie.

Text 4 Jun Uzspēlēsim paslēpes

Ir tik smieklīgi un reizē neizsakāmi skumji. Mūsu spēja sevi mānīt, likt sev domāt savādāk, tāpēc, ka ceram, ticam un gaidām. Ceram uz ko labāku, uz laimīgajām beigām, kuras nekad nepienāks tieši tāpēc, ka ticam. Ticam muļķībām, kuras paši sev iestāstām, lai sagaidītu brīnumu. Brīnumu, kurš padarītu mūs laimīgus, iespējams. Skaisti meli vienmēr būs saldāki par rūgto patiesību. Žēl, ka mūsu dabā ir to saprast tikai tad, kad seja jau ir saviebta. Ironiski, bet tieši no tās melu saldās garšas. Vēl ironiskāk ir tas, ka neskatoties uz visu iepriekš teikto ir jāsapņo. Ir vajadzīgas ilūzijas, jo kas tad cits, ja ne mēs paši sevi dzīsim uz priekšu? Cilvēks bez sapņiem ir miris. Bez sapņiem mums paliek tikai realitāte un tā ne vienmēr ir tik skaista kā gribētos. Viss ko mēs varam darīt lietas labad, ir cerēt, ticēt un gaidīt. Cerēt, ka nenoslīksim savu sapņu saldajā garšā. Ticēt sev, saviem spēkiem un savai varēšanai, jo uz citu palīdzību labāk gaidīt nevajag. Kamēr vien nezūd uzticība sev, pacietība pret sevi un spēja pagaidīt pašam uz sevi, nekas nav zudis. Mīli sevi!

Photo 24 Dec 146 notes
Photo 24 Dec 1,062 notes
Photo 24 Dec 93 notes
via DEAD.
Photo 14 Nov 1,344 notes
via .

Design crafted by Prashanth Kamalakanthan. Powered by Tumblr.