Photo 7 Jul 1,373 notes
Video 9 Jun
Text 7 Jun Par ābeli.. laikam.

Bija laiks, kad man patika rāpties kokos. Es nesaku, ka tagad nepatiktu, bet nez vai kāds saprastu manu interesanto un entuziasma pilno rīcību. Rāpties. Kas ir rāpšanās? Savā ziņā tā ir sportiska aktivitāte, fizisks treniņš, sauc to kā gribi. Bet man tomēr jārunā kaut nedaudz par tēmu. Rāpšanās ir tiekšanās. Vēlme pēc kaut kā labāka. Varbūt pat tā pati vecā labā sapņošana.. Kāpēc? Tāpēc, ka rāpjoties kokā man vienmēr bija mērķis. Droši vien, ka arī tagad būtu, bet noteikti neloģiskāks un normālajai sabiedrības daļai nepiedienīgs. Bet nu es nepiederu pie tās normālās, adekvātās sabiedrības daļas. Es rāpjos tāpat, bet nu jau ne burtiskā nozīmē. Tēlaini, bet patiesi, es rāpjos tajā nolāpītajā ābelē. Kas pie velna tajā ābelē tāds ir? Kāpēc es viņā rāpjos, ko es tur vispār pazaudēju? Pa lielam jau neko. Neko baigi īpašu, neko pārāk daudz, bet gan vienu jēpīti. Manā gadījumā tas vārds neizklausās tik labi, tāpēc teikšu savādāk. Vienu skaistu, sulīgu, tumšsarkanu, varbūt pat perfektu ābolu. It kā jau tikai ābols, tur taču vēl tādi paši simts vismaz karājas un vēl pārsimts guļ uz zemes. Problēmu vairāk kā normālam cilvēkam vajag, bet priekš manis viss ir līmenī. Varētu jau apstāties pie kāda no tiem šķietami saldajiem āboliem, jo ēst taču gribās. Ceļš tomēr garš un grūts un, ak, jēziņ. Cik nav krists jau pa ceļam. Bet es cenšos neapstāties. Es cenšos un krītu. Ceļos un cenšos. Krītu un ceļos, bet nekā. Es netieku pie tā īstā ābola. Un tad, visbeidzot, viss, kas man atliek ir tas ābols, kas pagadījies ērtākā vietā. 

Es nokožos. It kā jau normāli, bet tad pēkšņi, BĀC. Tāds rūgtums, ka ne aprakstīt, ne apstāstīt. Tas ābols nekam neder. Vot tas ir jēpītis un nekas vairāk. Bet nu neko. Cerams, ka tikšu kādreiz līdz tam saldajam ābolam, cerams, ka nenolūzīs pēdējais zars, pa kuru aizrāpelēt. Cerams, ka es pats nenolūzīšu, jo…. nav jau īsti jēgas ņemt rūgtus ābolus. Kāds tad ir mērķis visiem maniem pūliņiem? Smieklīgi.. Jo īpaši amizanti būs tad, kad es tikšu pie tā ābola, jo ko tad es darīšu? Kost jau es varu, bet kāda garantija, ka tas nebūs rūgts? Garantijas nav un nebūs, nav veļasmašīna. Ir jātic, ir jāmēģina ticēt tam, ka varbūt man nevajadzēs iet pie citas ābeles. Tas arī viss, mīļie.

Text 4 Jun Uzspēlēsim paslēpes

Ir tik smieklīgi un reizē neizsakāmi skumji. Mūsu spēja sevi mānīt, likt sev domāt savādāk, tāpēc, ka ceram, ticam un gaidām. Ceram uz ko labāku, uz laimīgajām beigām, kuras nekad nepienāks tieši tāpēc, ka ticam. Ticam muļķībām, kuras paši sev iestāstām, lai sagaidītu brīnumu. Brīnumu, kurš padarītu mūs laimīgus, iespējams. Skaisti meli vienmēr būs saldāki par rūgto patiesību. Žēl, ka mūsu dabā ir to saprast tikai tad, kad seja jau ir saviebta. Ironiski, bet tieši no tās melu saldās garšas. Vēl ironiskāk ir tas, ka neskatoties uz visu iepriekš teikto ir jāsapņo. Ir vajadzīgas ilūzijas, jo kas tad cits, ja ne mēs paši sevi dzīsim uz priekšu? Cilvēks bez sapņiem ir miris. Bez sapņiem mums paliek tikai realitāte un tā ne vienmēr ir tik skaista kā gribētos. Viss ko mēs varam darīt lietas labad, ir cerēt, ticēt un gaidīt. Cerēt, ka nenoslīksim savu sapņu saldajā garšā. Ticēt sev, saviem spēkiem un savai varēšanai, jo uz citu palīdzību labāk gaidīt nevajag. Kamēr vien nezūd uzticība sev, pacietība pret sevi un spēja pagaidīt pašam uz sevi, nekas nav zudis. Mīli sevi!

Photo 24 Dec 146 notes
Photo 24 Dec 1,048 notes
Photo 24 Dec 93 notes
via Princess.
Photo 14 Nov 1,344 notes
via .
Photo 7 Aug 684 notes

(Source: cjwho)

Photo 7 Aug 68,107 notes

Design crafted by Prashanth Kamalakanthan. Powered by Tumblr.